Kauja pie Saules

Zviegtin' zviedza kara zirgi Karavīrus gaidīdami Karavīri zobentiņus Uz akmeņa tecināj' Iztrinuši zobentiņus Krustām lika zvērēdam' Labāk manu galvu ņēma Nekā manu tēvuzemi! Es jums saku, sveši ļaudis: Šai zemē nenāciet - Dzied man zelta lakstīgala Zobentiņa galiņā!

Submitted by Nargaroth — Apr 24, 2025

Tas notika 1236. gada 22. septembra dienā, Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki mestra Folkvīna vadībā pēc sirojuma pa lietuviešu zemēm devās atpakaļ uz Rīgu. Pusceļā, netālu no Saules ciema, viņus negaidīti pārsteidza Ringauda vadītais lietuviešu un zemgaļu apvienotais karaspēks un sākās varena kauja... Sēdies, ceļiniek, krastā Skatus pāri met Redzi lēzeno lauku Viņpus upes pretī Tur, kur mierīgs arājs Status ceļ uz lauka Pirms daudz gadiem brāza Sīvas kaujas auka Tur Zobenbrāļu ordeņa vara pīšļos gruva Leiši, zemgalieši dižu uzvaru kaujā sev guva Kaujā pie Saules Tur Ringauds skandēja uzvaras taures Kaujā pie Saules Tur zemē pūst kristīgo kauli Pa tumšiem mežiem slepus Ir Ringauds ar lietuvjiem traucis Un pa ceļam sev zemgaļus Uz asiņu dzīrēm līdz saucis Pērkon! Dievs visuvarenais Tu, kas zibšņus met graujā Kā priekšā dreb zeme un gaiss Jel palīdzi mums šajā kaujā! Mestrs Folkvīns un ordeņa brāļi Visi mūža miegā tur slīga No zemgaļiem kļuva dažs gļēvuls vēl kauts Kas lūkoja bēgšus tikt Rīgā Kauja pie Saules, Mēmeles krastā Ringauda uzvaras krāšņākais zieds Ceļiniek, vietai kad garām šai ej Varoņus pieminot galvu liec!

Es paceļu rokas pret sauli Kas spīd manā sejā caur ozola zariem Es saucu sen aizmirstus vārdus Un jūtu kā zemes spēks ieplūst manī Šai svētajā vietā es vairs neesmu viens Es dzirdu meža garu balsis Manas atmiņas lēnām sāk mosties no miega Un es zinu - nekas nav aizmirsts! Un tad manā priekšā pret rietošo sauli No ozola iznirst sirms vīrs Kā hipnotizēts viņa priekšā es noliecu galvu Man čukst meža gari - tas ir Krīvu Krīvs Pats viedākais senču burvis un zintnieks - Sen miris viņš, bet tomēr vēl dzīvs "Es esmu šī ozola gars, nekad šeit nepacel cirvi! Es mācīšu tev, lai tavs prāts kļūtu tīrs Ja ziedosi man savu sirdi No zemes tu cēlies esi, mans dēls, ne no debess Pie savas mātes tad atgriezies Lai tava daļa ir zobens un lemess Un zini - nekas nav aizmirsts!"

Submitted by Lake of Tears — Apr 24, 2025

12.-13. gs. Tērvetes pilskalnā dzīvoja un valdīja Viestards - pirmais senajās hronikās minētais zemgaļu virsaitis. Bet viens no lielākajiem un varenākajiem Zemgalē tolaik bija Mežotnes pilskalns Lielupes krastā. Uz Tērveti ziņnesis steidz - Viņš Viestardam ļaunu ziņu teic: Tur Mežotnes pilskalnā mūki un krustneši sēž Pie ticības savas tie zemgaļus vērš! Tver zobenu Viestards, deg niknumā sirds tam: "Ja reiz ciemiņi klātu, tie jāsaņem godam! No visas Zemgales lai vīri šurp nāk Un cirvjus un zobenus līdzi lai nes! Mēs apsolam dieviem, ja tie laimi mums dos Tās galvas, ko cirtīsim pie Mežotnes!" Jau pamalē Pērkons dusmīgi rūc: Tu, svešiniek, labāk no Zemgales mūc! Un rīta agrumā pie Mežotnes zemgaļu karapulks ieradās Tur visu dienu ar krustnešiem viņi cīnījās Tomēr nav laimes Viestardam šodien - Jau viņa māsasdēls laukā guļ beigts... Bet tikām pa Lielupi kuģos Šurp kristīgiem palīgi brauc Kad to dabūja zemgaļi zināt Pilni niknuma tos sagaidīt trauc Un upes seklākā vietā Tie tūdaļ kuģiem virsū krita Un visus , kas tur iekšā bija Bez žēlastības zemē cirta To redzot mūki, kas vēl Mežotnes pilskalnā slēpās Steidz bailēs savu dievu lūgt Un līdz ar krēslas pēdējo stundu Tie visi prom no Zemgales mūk Kauc vilki tiem pakaļ Un melna pār mežiem noguļas nakts - Tā zemgaļi saņem tos Kas nāk šurp neaicināts

Submitted by Celtic Frost — Apr 24, 2025

Piesēdies, Vēja māte Sausas egles galiņā Kamēr mani bāleliņi Pāri ies jūriņai Minat, brāļi, zobentiņus Šai zemē stāvēdami Tā mīsim naideniekus Citā jūras maliņā! No Dzintares, Vārtājas pilskalniem 600 kuršu ir nākuši jūras krastā Mirdz cirvji un zobeni, kara karogi pland 20 kuģu garajos mastos Ilgs pagājis laiks kad tie pēdējo reizi siru gaitās gājuši ... Līdz ceļiem ūdenī iebridis stāv sirmais krīvs Pret debesīm upura asīnīm slacīto cirvi pacēlis Viņš varenā Pērkona vārdu skaļi sauc Un lūdz lai sūta tas laimi šajā gaitā Skanot ragiem un taurēm, vīri grūž kuģus jūrā Vecs karotājs aizsāk seno kara dziesmu: "Mēs esam kurši - vīri no Dzintara zemes Jūras tāles mūs sauc! Kā naidnieki kāpj mūsu krastos Tiem atriebt mēs braucam Un uz ilgiem laikiem lai mūsu smagās vāles tie atmin Un lūdz savu dievu - Ak kungs, pasargi mūs no kuršiem!"

Submitted by Cyberwaste — Apr 24, 2025

Kalējs kala debesīs Dzirkstis bira jūrmalā Eita, brāļi, salasīt Izkalsim sev zobentiņus! Izkalsim sev zobentiņus Deviņiem tēraudiem Iesim tad uz jodu zemi Jodu dēlus kapādami! Pērkons brauca par debesi Bargus vārdus runādams Bargus vārdus runādams Dzelžu rīksti ciladams Pērkon, esi nikns uz mūsu naidniekiem! Sveši kungi, karavīri Mīda manu tēvu zemi Nāks vasara, nāks Pērkonis Saspers jūs gabalos! Pērkon, esi nikns uz mūsu naidniekiem! Cērtat, brāļi, zobentiņus Krusteniski ozolā Krustiem zari, krustiem saknes Krustiem karu izdrasēt

Submitted by Lake of Tears — Apr 24, 2025

Kam pūšat kara taures Mani balti bāleliņi? Neba nāca svešas tautas Novadiņu izdīžāt Naigi naigi, aši aši Kopā, brāļi, pulciņā! Minat savus zobentiņus Sedlojiet kumeliņus! Pulkiem jāja svešas tautas Sāv ar naidu pavārtē Dod, Dieviņi, lielu vari Zobentiņu izcilāt Labāk mani karā kāva Nekā suni sētmalā Māsiņai liela slava - Karā kauts bāleliņš

Tā bija viena no pēdējām lielākām zemgaļu uzvarētajām kaujām - 1287. gada martā viņi uzbruka galvenajam kristīgo centram Baltijā - Rīgai. Kaut gan pilsētu ieņemt tiem neizdevās, viņi nopostīja visu apkārtni un uzbruka citai pilsētai - Ikšķilei. Vācu ordeņa bruņinieki dzinās pakaļ zemgaļiem un mežā pie Garozas abi karaspēki satikās... Dedz naidā kvēlā, dedz mana sirds Tver roka ciešāk zobena spalu Jau mežmalā svešu pakavu dimdoņu dzird - Tur kāds jāj meklēt šai zemē sev galu Drīz asiņu upes tecēs un daudziem vairs neredzēt sauli... Vēl mežā dziļš guļ klusums Un tumsa kokus sedz Tur krustiem rotāti vīri Tie guļ, ne ko dzird, ne ko redz Tie neredz, kur biezokņa dzīlēs Kā ugunis acis spīd Un nejūt kā Veļu māte Nāves elpu tiem uzpūš šobrīd - Laiks mosties, laiks mosties - Sauc klusu kāda draudīga balss Tur kokā ķērc krauklis melns: "Šeit visiem jums pienāks gals!" Te pāršķeļ klusumu kaujas sauciens Tur cauri biezoknim zemgaļi nāk Kā melna nāves ēna pret kristīgiem velties tie sāk Tie ietriecas krustnešu rindās Un piešķīst ar asinīm sniegs Dzird vaidus un zobenus šķindam Jau daudzas acis ver nāves miegs Un beidzot liecas un sašķīst viss kristīgo bars - Nav pārspējams šodien tiem zemgaļu niknums un kaujas spars! Ei, kraukļi, uz Zemgali nesiet ziņu: "Pie Garozas silā sakauts guļ ienaidnieks!"

Submitted by Finntroll — Apr 24, 2025

Tas ir svētais uguns krusts Ieausts priesteru jostās Tā ir dieva Pērkona zīme Kas mūsu karogu rotā Karogu, zem kura mēs dzimstam un mirstam Karogu, zem kura mēs stāvam ar ieročiem rokās Mēs stāvam kopā kā viens Par Tēvzemi savu Mēs neiesim liekties, mēs varam tik lūzt Jo kā gan citādi tu vari Par zemgaļu kareivi saukties Ja neesi ļāvis asinīm savām Cauri šai zemei plūst! Svētais ugunskrusts Dod mūsu sirdīm savu uguni just! Un nav ļauts tev nodrebēt, kad blakus kritīs brālis Ne raudāt un lūgties, kad ienaidnieks cērt Ko tad teiks tavi vēl nedzimušie dēli Vai vispār šai zemē tiem piedzimt būs vērts? Bet tagad man notrīs lepnumā sirds Kad uz savas senču zemes es stāvu Nav velti viņu asins te liets Vēl ugunskrusts mūsu karogā kvēlo!

Submitted by NecroGod — Apr 24, 2025